21. gadsimta demokrātijas metodes un tehnikas

20. oktobrī Liepājā norisinājās sabiedrības vadītāju konference “Celtspēja”, kas pulcēja viedokļu līderus un ekspertus no dažādām nozarēm. “Talsu Ziņas” publicē NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta izklāstu par tēmu “21. gadsimta demokrātijas metodes un tehnikas”. Vai zinājāt, ka sociālajos tīklos jums parāda ziņas, ko vēlaties redzēt, jūsu dati ir 21. gadsimta nafta un mākslīgais intelekts jau šobrīd ir mūsu dzīvēs?

 

Kas ir demokrātija? Demokrātija ir saruna, demokrātija ir diskusija, demokrātija ir viedokļu apmaiņa, spēja pieņemt otras puses viedokli un vienoties. Lai mēs to varētu darīt, mums jābūt videi, kurā mēs uzzunām kas notiek, kas noticis blakus novadā, kas noticis blakus valstī. Lai to uzzinātu vienmēr ir pastāvējusi informācijas vide. Sākotnēji šī vide bija cilvēki ap mums, tirgus laukums, bet 20. gadsimtā vidi veidoja mediji, kas radīja informāciju, stāstīja to, kas notiek apkārt caur laikrakstiem, televīziju. Šobrīd, protams, mediji joprojām pastāv, bet tā vairs nav tā informācijas vide, ko mēs redzējām 20. gadsimtā. 21. gadsimtā informācijas vide ir telefonos. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka šī vide vienmēr ir ar mums. Mēs vienmēr varam izvilkt savu viedtālruni un apskatīties, kas ir noticis. Otrs, tas nozīmē, ka šī informācija ir digitalizēta. Un trešais – ka šajā vidē mēs saņemam to, ko mēs gribam redzēt.

Tie, kuri darbojas feisbukā un twiterī, vai kādreiz esat padomājuši, kas tās ir par ziņām, ko jūs saņemat? Vai jūs kādreiz esat padomājuši, ka šīs ziņas tiek radītas ar algoritmiem? Atnestas pie jums vai nu ar draugu šēru (share) vai arī ar algoritmu, kas ir radīts, lai dotu jums labsajūtu. Bet ja mēs saņemam informāciju, kas dod mums tikai labsajūtu – vai tas rāda patiesību? Tas ir tas ko tu gribi redzēt un tas ir tas, kādā veidā, manuprāt, šīs divas vides šobrīd satiekas. Tas ir cilvēks no vienas puses un tehnoloģija no otras puses. Šī te mijiedarbība arvien vairāk un vairāk ietekmē to, kā mēs saprotam, kas notiek visapkārt un arī to kā mēs varam vai nevaram sarunāties, diskutēt vai vienoties.

Jaunajā informācijas vidē cilvēks saņem ziņas, kas saskan ar viņa uzskatiem

Mums gribas domāt, ka cilvēks ir racionāls. Racionāls, loģisks arguments cilvēku pārliecinās. Bet jau Aristotelis 4. gadsimtā pirms mūsu ēras teica, ka cilvēku pārliecina trīs lietas: logos, ethos un pathos – loģika, autoritāte un emocijas. Jau toreiz viņš teica, ka visspēcīgākais no šiem instrumentiem ir emocija, nākamā ir autoritāte, loģika ir visvājākā no tām. Ja jūs mēģināsiet padomāt par to, kas jūs kādreiz ir pārliecinājis, jeb kas jums ļāvis uzvarēt argumentu, tas tipiski ir tāpēc, ka jūs spējāt emocionāli uzrunāt šos cilvēkus. Ja jūs runāsiet tehniski, un kāds, kurš ir otrā argumenta galā, runās emocionāli, nebrīnieties, ka jūs zaudējat. Otra lieta, ka mums kā cilvēkiem patīk – ka mums ir taisnība. Mēs negribam kļūdīties, mums tā nav komfortabla situācija. Līdz ar to, kad vien iespējams, mēs mēģinām ieklausīties un klausīties tajos, kuri rada priekšstatu par pasauli tādu, kas atbilst mūsu priekšstatam. Šajā jaunajā vidē cilvēkam ir ļoti ērti ieiet burbulī, kurā viss ir tā, kā tu domā. Un kas notiek, kad cilvēkam visi saka “tev ir taisnība”? Viņš vairs nespēj pieņemt citus argumentus.

Spilgts piemērs ir par pusi Mārtiņu no Brocēnu novada Blīdenes pagasta, kurš pievienojās teroristu organizācijai. Diez vai Blīdenē dzīvo kāds praktizējošs musulmanis. Šis jaunietis pēc informācijas saņemšanas no digitālas vides sociālajos tīklos, no dažādiem blogiem kļuva par tik pārliecinātu džihādistu, ka devās uz Sīriju karot. Tas, manuprāt, ir spilgts, varbūt ekstrēms, piemērs, ka šajā jaunajā vidē, šajos burbuļos cilvēki var aiziet ļoti tālu prom no tā, kas ir īstā realitāte. Tas ir šīs jaunās informācijas vides fenomens.

Mūsu dati ir 21. gadsimta nafta

Otra vienādojuma sastāvdaļa ir tehnoloģija. Žurnāls “The Economist” nesenā publikācijā runā par to, ka dati ir jaunā 21. gadsima nafta. No kurienes tādas kompānijas kā Google, Facebook, Amazon gūst milzīgo peļņu? Kur viņi ņem naudu ja mēs produktus saņemam par brīvu? Vai visa peļņa no reklāmas? Dalēji jā un nē. Ko viņi dara? Tajā brīdī, kad mēs darbojamies šajā vidē, mēs atstājam datus. Datus par sevi. Viedtālruņu lietotājiem ir pieejamas dažādas aplikācijas -par brīvu un par maksu. Mēs parasti izvēlamies aplikācijas kas ir bez maksas. Taču kā šīs aplikācijas var būt par brīvu un reizē gūt ienākumus? Viņi pārdod jūsu datus. Jūs pat nemanāt, kā atķeksējat, ka atļaujat paņemt visus jūsu kontaktus, visu jūsu rīcības vēsturi un bieži vien GPS informāciju – kur jūs esat, kur jūs bijāt un kur jūs dodaties.

Labi, pieņemu, ka tas jūs nesatrauc, par jums spiegi neinteresēsies. Bet ja es paņemu šos datus, kā to dara šīs kompānijas, akumulēju un izlaižu caur algoritmiem gada garumā, es ne tikai zinu kas jūs esat, no kurienes jūs nākat, kāds jums ir pasaules priekšstats, kāds ir ienākumu līmenis, bet es pat varu paredzēt jūsu rīcību. Piemēram, šobrīd Google pēc tā, ko cilvēki meklē online meklētājā, var pateikt kad dotā reģionā sāksies gripas epidēmija jeb nebrīnieties: sieviete, kura ir stāvoklī, pirms viņa to ir uzzinājusi, sāk saņemt reklāmas par autiņbiksītēm. Tā strādā šie algoritmi – savācot datus, lai redzētu ko jūs darāt un darīsiet.

Protams, var teikt, kāda vaina kad man pasaka ka “Pampers” autiņbiksītes ir labākas par “Huggies.” Bet ja ar šo zināšanu bāzi sāk mainīt lielākus priekšstatus – kas ir labs, kas ir slikts? Kam ticēt, kam neticēt? Un tas jau iet atpakaļ pie pašiem demokrātijas pamatelementiem par diskusiju, par vienošanos. Kā to realizēt, ja ir tehnoloģija, kas to visu var ietekmēt?

Mākslīgais intelekts – šodienas realitāte

Nākamais, kas ienāk mūsu dzīvē ir roboti Tagad daudziem mājās ir i robot putekļusūcēji, laba ierīce, taču jāzina, ka pastāv arī tādi roboti, kas nes informāciju. Nesen NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā veicām nelielu pētījumu, lai izmērītu cik daudz satura internetā rada cilvēks un cik liels ir robotu, automatizētu sistēmu radīts saturs. Twiterī krievu valodā vienā tvītā ierakstījām tekstu, kurā minēti vārdi NATO un Latvija. Rezultāts? 85 procenti uz šī ieraksta pamata radītā satura bija robotu radīts. Šie roboti sociālajos tīklos neizskatās, kā mēs tos iztēlojamies no filmēm, nē – tās, piemēram, ir glītas meitenes, kuras vēlas jums piesekoties.

Šī pētījuma rezultāti parādīja, ka ne vienmēr tas, ko redzam, ir tas, ko cilvēki domā. Šobrīd tehnoloģija ļauj radīt šķietamību par milzīgu diskusiju, dienas cepienu, taču realitātē cilvēki šajā diskusijā nemaz nepiedalās. Kā mēs, cilvēki, reaģējam uz dienas cepienu? Mums ir tendence pieslieties vairākumam.

Kā pēdējais ķirsītis uz kūkas ir mākslīgais intelekts. Tā šķiet abstrakta lieta, taču patiesībā tā ir šodienas realitāte. Viens indivīds nevarētu vadīt 10 tūkstošus un pat 100 tūkstošus mākslīgi radītus sociālo tīklu kontus, to dara cilvēka izveidots mākslīgais intelekts.

Mākslīgais intelekts ir jaunā lielā tehnoloģija, kas fundamentāli mainīs ārkārīgi daudzas lietas mūsu dzīvēs. Šīs tēmas rakursā, tas mainīs informācijas plūsmas veidu, un to, kas, kam, kādā kontekstā tiek parādīts. Jo, kā jau minēju, mes esam tendēti uz specifiskām tēmām sktīties tā, lai mums ir taisnība. Un ja kāds zina mūsu datus, ietekmēt mūsu viedokli kļūst arvien vieglāk. Piemēram, Anglijā 81% no iedzīvotājiem informāciju iegūst digitālajā vidē, liecina jaunākie pētījumi.

Stenfordas universitātes studenti izstrādājuši tehnoloģiju, kas ar speciālas programmas palīdzību ļauj atveidot reālas personas mīmiku. Tātad, tehnoloģija jau šobrīd ir tāda, kas ļauj mainīt realitāti.

Kā tas saiet kopā ar to, ka 81% to, kas notiek, uzzina no digitālās vides? Cilvēkiem būs grūtības saprasts, kas ir īsts un kas ir mākslīgi veidots, līdz ar to cilvēciska reakcija būs neticēt nekam. Bet kā šādā vidē veicināt demokrātiju?

Šādos apstākļos arvien būtiskāka būs cilvēciskā saruna, cilvēciskie viedokļi un diskusija, kā arī tas, kāda ir informācijas nesēja reputācija. Uzticamība, ticamība un reputācija kļūst par galveno elementu, lai cilvēki ne tikai dzirdētu, bet arī klausītos un ņemtu vērā.

Vainīgas nav tehnoloģijas, bet gan tas, kā mēs – cilvēki – ar saviem paradumiem, vērtībām, tās lietojam. Ne vienmēr tehnoliģijas noved pie sliktā, tās reizēm izmantojamas arī ļoti labos veidos.

Ar šo izklāstu nevēlējos nevienu biedēt, taču negribu arī melot, ka būs viegli. Būs grūti, taču es domāju, ka Latvijai ir savas priekšrocības – mēs esam mazas valsts, un mēs esam ar gaišām galvām. Tāpēc domāju, ka mēs ar šīm problēmām tiksim galā daudz labāk nekā daža lielvalsts.

*Foto: www.facebook.com/celtspeja

Pievienot komentāru