V. Vīķe-Freiberga: no valsts varas pārstāvjiem sagaidām, lai dara to, par ko viņiem maksā

 

 

20. oktobrī Liepājā norisinājās sabiedrības vadītāju konference “Celtspēja”, kas pulcēja viedokļu līderus un ekspertus no dažādām nozarēm. “Talsu Ziņas” publicē bijušās Valsts prezidentes viedokli par tēmu “Vadība un atbildība”.

 

 

Latvieši bieži vaicā: “Kāpēc mums nav tik laba pārvaldība kā mēs to vēlētos?” Mana atbilde ir ļoti vienkārša – mums nav tik laba pārvaldība kā mēs vēlētos, tāpēc, ka ne visi mēs esam pietiekami nobrieduši, lai viņu atpazītu, kad mēs viņu redzam; lai viņu novērtētu, kad mēs viņu saņemam; bet arī, kad kaut kas nav gluži tā kā vajag, zinātu kādus soļus spert, pie kurām durvīm klauvēt, lai kaut ko labotu.

Man kā prezidentei, stājoties amatā, pirmais izaicinājums bija tad, kad mēs pirmajā gadā saņēmām 12 500 vēstules. Es biju teikusi ļaudīm – ja jums ir kaut kas neatrisināts, kaut kas uz sirds, rakstiet prezidentam. Rakstīja arī.

Darbi, protams, tika sadalīti pa kancelejas darbiniekiem, bet arī prezidente zināmu skaitu skatīja cauri. Piemēram, atnāca šāda vēstule: “Es ienīstu savu brāli un viņš ienīst mani. Mēs abi divi mantojām tās pašas lauku mājas, un mēs nevaram vienoties kā māju un zemi sadalīt. Un es tagad zāģēšu māju uz pusēm. Ko jūs par to sakāt?” Ir tādi jautājumi, kur cilvēks griežas pie manis un saka: “Ziniet, man bija pievads pilsētas ūdenim, bet rores gāja cauri mana kaimiņa dārzam. Viņš savu māju privatizēja, pateica, ka tas ir viņa privātīpašums, rores noslēdza, un es paliku bez ūdens. Ko man tagad darīt?”

Latvijas Satversme un tradīcijas mūsu valstī pie labākās gribas neatļauj šādus jautājumu risināt. Tātad viens no darbiem iestādēs, pie kurām cilvēks griežas ir noskaidrot vai viņš ir griezies pie pareizām durvīm, ja nē, tad izskaidrot viņam kāpēc, un tad aizsūtīt viņu klauvēt pie pareizām durvīm. Nevis tā kā sākotnēji redzēju, Kanceleja atbildēja uz jautājumiem: “Vadoties pēc likuma 437 132. paragrāfa 3 B punktā teiktā, un 72. noteikumu 67. panta C punkta un tā tālāk, mēs jums nevaram palīdzēt.”

Varbūt, ka nevaram arī, bet tādā gadījumā vismaz cilvēkam ir jāsaka: “Paldies, saņēmām Jūsu vēstuli, rūpīgi izlasījām, taču tādu un tādu apstākļu dēļ – cilvēciskā valodā – nevaram Jums palīdzēt. Bet lūdzam vērsties pie iestādes a, b, c, vai pie personīgā advokāta.”

Ko mēs sagaidām no laba mūsu pārstāvja – iecelta vai ievēlēta? Jautājums ir, cik labi šis cilvēks attiecīgajā postenī pilda savu darbu. Mēs sagaidām, ka viņš dara to, par ko viņam maksā. Tas varbūt izklausās triviāli, bet, repatriējoties atpakaļ uz Latviju, es konstatēju, ka ne visiem Latvijā tas ir pats par sevi saprotams. Ir ļaudis, kas domā, ka viņam ir savs amats, viņš iekasē savu algu, bet tas, vai viņš strādās vai nestrādās, ir atkarīgs no kādiem stimuliem vai uzmundrinājumiem no publikas puses. Tas viņam varbūt palīdzētu izšķirties vai viņš tajā brīdī savu pirkstu pakustinās vai nepakustinās. Tādas nostājas un tradīcijas, protams, visai valstij ļoti kaitē. Vēl vairāk tas kaitē, ja šāda attieksme valda augstākās varas līmeņos.

Lai būtu veiksmīgs darbs paveikts, ir vajadzīga laba komanda. Komanda, kur katrs no locekļiem, gluži kā zobratiņš pulkstenī vai citā mehānismā, sazobē viens ar otru darbojas, lai panāktu vienu rezutātu. Tā ir mijiedarbība, kas sevišķi svarīga politikas jomā. No vienas puses deputātam ir jāuzņemas patiešām nopietna tautas pārstāvniecība, bet tajā pašā laikā viņam jārūpējas, lai valstī būtu valdība. Man kā prezidentei, kas nepieder un nekad nav piederējusi nevienai partijai, pirmā rūpe bija – vai mums ir iespējams Saeimā izveidot rīcībspējīgu koalīciju. Tādu, kas var pieņemt vajadzīgos lēmumus, virzīt mūs uz Eiropas Savienību, NATO un virzīt mūsu ekonomiku uz priekšu.

Mums ir vajadzīga politiskā atbildība, cilvēku grupas, kas nav tikai gadījuma pēc savākti avantūristi ap kādu tautā atpazīstamu vārdu – vai viņš būtu putnu ķērājs, airētājs vai skrējējs. Pēc gada, Latvijas simtgades gadā, mums būs vēlēšanas, un es ļoti visus aicinātu par to domāt. Tauta ir atbildīga par to, ko tā ievēl, bet tauta ir tikpat atbildīga par to, lai tagad, gadu iepriekš, raudzītos – lai nāk piedāvājums, veidojas kas sakarīgs, jēdzīgs, saprotams, lai pilsoņiem ir no kā izvēlēties.

Jūs kā pilsoņi esat ļoti lielas atbildības priekšā. Nepietiek tikai teikt – atlaist Saeimu. Kur mēs ņemsim tos nākamos 100? Turpat no tās pašas tautas. Lai mums visiem veicas nākamajā mūsu simtgades gadā un nākamajās vēlēšanās.

*Foto: www.facebook.com/celtspeja

Pievienot komentāru